daniels mekšs

Photo

Sat, 18 May 2013 14:37:41 +0300

Photo

Sat, 11 May 2013 20:45:01 +0300

Photo

Sat, 11 May 2013 20:44:30 +0300

Photo

Sat, 11 May 2013 20:44:05 +0300

contemporary self portrait

Fri, 10 May 2013 23:32:00 +0300

Textual part of application for ISSP 2013 Contemporary Self Portraits workshop.

3.12.12. I’m more interested in illusions about life rather than the life itself.

9.12.12. sometimes I’d just like to live a life of a movie character. different each day.

13.12.12. I need so little to become everything I don’t want to be.

14.12.12. I’ve got a chronic fear of work.

15.12.12. next time when one stares at me, I’m going to take a picture of him.

19.12.12. if you’ve got no one to go with, you go alone.

23.12.12. am I a an everlasting mediocrity?

24.12.12. I don’t like celebrations. I like those little celebrations in your everyday life, yet I don’t like celebrations.

26.12.12. sometimes I’m scared to talk to people. to tell them about myself. to tell them something wrong. I’m afraid of what they might think of me. I’m afraid if I am going to leave a good impression.

29.12.12. being unable to cut fingernails for the right arm is the only reason I might be interested in living together with somebody.

02.01.13. what’s the point of drinking beer, talking about life but not doing anything about it? well, apparently I see a point.

03.01.13. “cause I don’t have time to sweat what someone else is doing / I got places to go, money to make and people to see”

04.01.13. these two weeks I’ll have spent in a place where talking behind someone’s back is a normal thing, where a couple of beers and a pack of cigarettes gives you catharsis, where leaving your parents money in slot machines is ok and where the most far-reaching goals are to graduate from high school or find a boyfriend millionaire.

06.01.13. I can’t get over this tendency to brag about myself. ever since childhood I’ve had these dreams where I’m doing something rad (being a gangster, a successful athlete, rich sensitive guy or all together) and someone is observing it (usually the most attractive girl I’ve seen lately) and thinking – oh, he’s so cool..

08.01.13. health is the most important thing on this planet and if one doesn’t get that I don’t even wish for him to understand.

09.01.13. when circumstances direct you, you can learn to just not give a fuck about exams, goals, people and a bunch of trivial shit.

11.01.13.    I didn’t understand before. it seemed like people around me always had problems to talk about, problems to solve. it looked like they always had something to do. now I’ve finally realized that a lot of people around me just like to maunder about things of no value and create problems where there aren’t any.

19.01.13.    in order to fight against something, to create art, I guess, you need to be in a society, and environment you dislike. an environment which establishes a backlash in you. otherwise it’s not interesting.

24.01.13.    people can’t bear me for a longer period of time. and I can’t bear people.

26.01.13.    I’m scared to be authentic to myself. I’m afraid to look at myself in situations that are related with disgrace, failure, humiliation. it appears to me that I’m already forming my thoughts in a format that’s prepared for retelling to others – in a format that’s polished, where I always look good, there’s always some kind of comical situation. I’m not genuine to myself, I can’t criticize myself. what am I afraid of? nobody’s going to break into my mind.

    I can feel that there are better times approaching. yet now I’m stuck somewhere. I am here and yet I am not. I’m learning to be true to myself. I’m dazed. but I’ll get on my feet again.

05.03.13.    you have to be twice as strong to afford to act weak.

09.03.13.    wine, cigarettes and pseudo-intellectual conversations are what keeps me going.

kultūras dienasgrāmata #2

Wed, 01 May 2013 21:17:00 +0300

Jura Podnieka dokumentālā filma “Vai viegli būt jaunam?”. Par ko domāja jauni cilvēki pirms 25 gadiem? Kādi bija viņu sapņi, mērķi? Reizēm būtiskāk un interesantāk par skaudras atbildes saņemšanu ir uzdot pareizos jautājumus. Arī šo - vai viegli būt jaunam?

Graffiti wars. Dokumentālā filma par konfliktu starp izdaudzināto ielu mākslinieku Banksy un plašākās aprindās nepārāk zināmo King Robbo. Par nesaskaņām abu starpā lasi šeit. Bez abu mākslinieku konflikta iztirzāšanas filma skatītājam uzdod arī vairākus būtiskus jautājumus. Kur ir robeža starp grafiti un ielu mākslu? Kādēļ viena mākslas izsolēs tiek mērīta miljonos, kamēr par otru draud kriminālatbildība? Vai māksla ir tikai lielie smukie zīmējumi?

What matters most.

“What Matters Most approaches the process of image-making and story-telling as craftspeople who believe in, and wish to improve upon, the film-making canon, handed down by generations of filmmakers.”

Kristīne Želve. “Meitene, kas nogrieza man matus”.

”..mēs dzīvojām nost, dzērāmies nost, mirām nost un gaidījām pasaules galu, kuram bija jāatnāk Millēniumā jeb 2000. gadā… Pasaules gals neatnāca, un tiem, kas bija izdzīvojuši, nācās vien dzīvot tālāk.”

Stāstu cikls par deviņdesmitajiem, neskaidrības un pārmaiņu laiku, jauna cilvēka acīm. Tomēr ne jau par skarbo sociālo realitāti vēsta šie stāsti - drīzāk gan par jaunību, attiecībām, draudzību un brīvību.

The broken education system. Skatīt virsrakstu.

World Press Photo. Sv Pētera baznīca. 14.05. - 02.06.

“World Press Photo ir prestižākā un atpazīstamākā pasaules fotogrāfijas izstāde, kas katru gadu apceļo vairāk nekā 100 lielpilsētas. Ik gadu starptautiskajam World Press Photo konkursam tiek pieteikts vairāk nekā 100 000 fotogrāfiju, ko iesūta fotogrāfi, fotoredaktori un preses aģentūras no visas pasaules. Konkursa žūrija izvēlas labākos fotouzņēmumus, kas atspoguļo izcilāko un radošāko mūsdienu fotožurnālistikā. Godalgoto attēlu izstāde veicina diskusijas sabiedrībā par globāli aktuāliem jautājumiem un iepriekšējā gada svarīgākajiem notikumiem.”

Kā arī 23. maijā programmas Tête-à-Tête ietvaros kinoteātrī Splendid Palace ar publiskām lekcijām uzstāsies trīs fotogrāfi, gada balvu ieguvēji.

Ojārs Vācietis. Imants Ziedonis. Dzejas dižkoki Ojāra Vācieša memoriālajā muzejā, O. Vācieša ielā 19. 29.04- 30.10.

“„Ar ko man saistās vārds „ceļš”? Ar Ojāru Vācieti. Mēs satiekamies reti, bet mūs saista kaut kāds kopīgs dūmu ceļš debesīs. Tikko redzams, tikko nomanāms. Dūmu ceļš.” Imants Ziedonis.”

Muzeju naktī, 18. maijā plkst. 23:00 rakstnieku saraksti spēlēs aktieri Vilis Daudziņš un Kasnaprs Znotiņš, mūzika - Jēkabs Nīmanis.

Flying Lotus - Until the Quiet Comes. Ar mobilā telefona austiņām klausīties, iespējams, nevajadzētu.

Photo

Sat, 27 Apr 2013 21:53:26 +0300

Photo

Thu, 18 Apr 2013 22:20:00 +0300

Photo

Thu, 18 Apr 2013 22:19:59 +0300

Photo

Thu, 18 Apr 2013 22:19:26 +0300

Photo

Wed, 03 Apr 2013 23:02:02 +0300

pasaule pilna problēmu

Tue, 02 Apr 2013 21:33:00 +0300

es agrāk īsti nesapratu, šķita, ka cilvēkiem vienmēr bija problēmas, par ko runāt, problēmas, kuras risināt. izskatījās, ka viņiem vienmēr ir ko darīt. likās, ka es tāds vienīgais bez jēgas un mērķiem. tagad es lēnām sāku aptvert, ka daudziem man apkārt vienkārši patīk vāvuļot par lietām un radīt problēmas, kur to nemaz nav.

katram no mums ir mērķi - lielāki vai mazāki, ambiciozāki vai pieticīgāki, racionālāki vai mazliet neprātīgi. un katrs no mums ceļā uz šiem mērķiem sastopamies ar šķēršļiem, grūtībām, problēmām, atkal - lielākām vai mazākām, būtiskām vai nesvarīgām, loģiskām vai tādām, kas vispār liek apšaubīt šo planētu. un tomēr bieži vien notiek tā, ka tās problēmas gribot negribot sakrājas mazliet vairāk nekā mēs vēlētos. tādēļ rodas jautājums - vai maz ir vērts censties tikt galā ar tām visām un kā tad atšķirt, kura problēma ir būtiska un kura ne?

būtisks, neapšaubāmi, ir tas, ko tu par tādu uzskati. tas, kas šķiet svarīgs draugam, sievai, sabiedrībai, var nenozīmēt pilnīgi neko tev. un tomēr. viens no Mērfija likumiem vēsta: “ja problēma izraisa nepieciešamību rīkot vairākas sanāksmes [tās risināšanai], agri vai vēlu šīs sanāksmes kļūst svarīgākas par pašu problēmu.” [1] interpretējot to citādi - ja ceļā uz mērķi rodas problēmas, tās agri vai vēlu kļūs svarīgākas par pašu mērķi. un problēmas neizbēgami radīsies.

šeit tad arī nosacīti varam iedalīt cilvēkus divās grupās, proti, tādos, kas šim likumam veiksmīgi pakļaujas un piekopj to un tādos, kas stāv tam pāri.

daži cilvēki vienkārši pievelk problēmas. un ne jau tie, kam varbūt neveicas, bet tie, kas šīs problēmas pat savā ziņā izbauda. viņus nav grūti atpazīt. vienmēr kaut kur skrien, acis šaudās, allaž bezgala daudz samudžinātu domu nomāc viņu prātu. viņi tev stāsta, ka viss ir tik sarežģīti, ka viņi tikai vēlas dzīvi ar mazāk problēmām. bet vai tiešām?

runāšana par savām problēmām ir neatņemama daudzu cilvēku dzīves sastāvdaļa. viņi citādi nemaz nevar. un šeit es domāju nevis jēgpilnu, konstruktīvu un uz rezultātu orientētu sarunu, bet gan tukšas pļāpas, kuru jēga parasti aprobežojas ar sirds izkratīšanu vai laika nosišanu. parunāšana par savu sāpi rada tādu kā ilūziju, ka viss būs labi, pateicoties sarunai vien. šo cilvēku ikdiena paiet, atrodoties vienā fiktīvā sapņu valstībā un cerot, ka viss atrisināsies pats no sevis.

tomēr dažiem ar pļāpām par savām problēmām nepietiek. talkā tiek ņemtas citu. īsteni provinciālā garā tad tiek apspriesti, iztirzāti un kritizēti citi cilvēki un viņu attiecīgās problēmas. daži iet pat vēl tālāk un altruistiski piedāvājas šīs problēmas atrisināt (pašam nelaimē nonākušajam bieži vien nezinot). tādēļ arī mēs tiekam pie padsmitgadīgām attiecību ekspertēm, viltotām draudzībām un vienkārši cilvēkiem, kuri nespēj būt pašpietiekami un netiek galā ar savu dzīvi.

mani īsti neinteresē, kur piektdien labāk aiziet iedzert, kāda drāma risinās starp tevi un to otru nelieti vai kādēļ tev eksāmenā ir tikai astoņi. kuram alum kurā veikalā ir atlaide, kādēļ viņš īsziņas beigās neielika smaidiņu vai kurā ātro kredītu iestādījumā ņemt naudu būs izdevīgāk.

dzīve ir tik gara, cik tā ir, un problēmu tajā pietiks katram. bet man ir pašam savs ceļš ejams. tāpat kā tev. kā JRT aktieris Ģirts Krūmiņš intervijā žurnālam ir (144. numurs) saka: “neuzskatu par savu pienākumu zināt visu, kas notiek, un iebāzt savu degunu visur. man ir pašam sava attīstība un pašam savs tas, kas man jāizdara.”

[1] Artur Bloch “The Complete Murphy’s Law”

kultūras dienasgrāmata

Tue, 26 Mar 2013 15:20:02 +0200

pēdējā laikā lasītais, redzētais, dzirdētais, iedvesmojušais.

Fjodors Dostojevskis “Noziegums un sods”. kā Noams Čomskis intervijā žurnālam Rīgas Laiks (2013, februāris) saka: “ja es gribu kaut ko uzzināt par to, kas ir cilvēks, es varu uzzināt par to daudz vairāk, lasot 19. gadsimta krievu romānus, nevis studējot psiholoģiju. “

intervija ar Deividu Linču (David Lynch) iekš Vice. saruna ar izcilo režisoru, kura rokraksts jau ir ierakstīts kino vēsturē, par transcendentālo meditāciju, ideju akumulēšanu, bailēm, mākslu un citām lietām.

“Latviešu stāsti” Jaunajā Rīgas teātrī. māksla nav tikai kaut kas netveramas, izskaistināts, tāds, ko bauda tikai sabiedrības elite ar leģendām apvītu dzīvesveidu.

“Jebkura cilvēka dzīves stāsts ir daudz jaudīgāka drāma nekā visas Šekspīra lugas, kopā ņemtas.”

trīs it kā jau ikdienišķi latviešu stāsti, kādu mums apkārt ir tūkstošiem. un tomēr katrs no tiem - unikāls.

Purvīša Balvas 2013 kandidātu darbu izstāde LNMM izstāžu zālē Arsenāls. 8 mākslinieki, 8 apakšizstādes, 8 dažādi skati uz dzīvi. līdz 14. aprīlim.

“Purvīša balva tiek piešķirta reizi divos gados vienam māksliniekam vai mākslinieku grupai, kas pārstāv Latvijas mākslu ar izcilu darbu, kurš dziļi saistīts ar sava laikmeta norisēm un kurā ir saite starp mūsdienu dzīvi, garīgiem ideāliem un absolūtām vērtībām.”

intervijas ar māksliniekiem skaties Arterritory vimeo kanālā.

Beautiful Losers. stāsts par nelielu mākslinieku grupu, kuri tic sev, dara to, kas viņiem patīk un pa starpu vēl netīšām pamanās šo to ietekmēt un iekustināt.

ProleteR - Curses from past times EP. pavasari sagaidot.

“Curses from past times” belongs to the tradition of hip-hop sample based music. It is a combination between heavy hip-hop beats and jazz/charleston samples, spiced with guitar arrangments and smooth piece of synth.”

kad vēlme atrādīt savu dzīvi nomāc pašu vēlmi dzīvot

Sat, 16 Mar 2013 12:09:00 +0200

hiphopa kultūrā pastāv tāds jēdziens kā reprezents, kurš, lai arī jau visai nodrāzts un lietots pa labi, pa kreisi, man joprojām šķiet interesants. reprezentēt nozīmē parādīt savu piederību kaut kam (rajonam, subkultūrai, domubiedru grupai). reprezentēt nozīmē pastāvēt par kaut ko (ideāliem, vērtībām, nerakstītiem likumiem). reprezentēt nozīmē atzīt kaut kā eksistenci, izrādīt cieņu. mana brīva šī jēdziena interpretācija. palasi vairāk šeit un šeit.

un tagad par šī jēdziena negatīvo piegaršu. reizēm tā vien šķiet, ka dažiem cilvēkiem radīt citiem atrādāmu ilūziju par savu dzīvi ir būtiskāk, nekā vienkārši dzīvot. bieži vien tas pat notiek neapzināti. mums patīk lielīties ar to, ko darām, nevis vienkārši darīt. nopērkot streetshopā džemperi, tu kliedz, ka pārstāvi hiphopu. sēžot kafejnīcā ar Prustu un Balzaku blakus kafijas tasei, tu kļūsti par intelektuāli. staigājot pa bāriem un piesēžot radošiem cilvēkiem, tu sev apgalvo, ka esi mākslinieks.

sociālie tīkli šo fenomenu savukārt ir pacēluši līdz absurdai pakāpei. parādīt pasaulei, ar ko tu nodarbojies, kas tev patīk, ko tu patērē, ir kļuvis vieglāk nekā jebkad. vēlme parādīt pārējiem, ka tu labi pavadi laiku, iegūt atzinību no citiem ir kļuvusi spēcīgāka par pašu vēlmi dzīvot. jo ja tu neesi uzņēmis fotogrāfiju, tas nekad nav noticis, vai ne? [1] vai mirkļa vērtība ir tieši proporcionāla man patīk skaitam?

bet mums patīk izlikties par to, kas neesam. radīt nospodrinātu tēlu par sevi. gribas taču dzīvot kā filmās. tomēr patiesība jau ir tāda, ka mūsu dzīves bieži vien nav tik interesantas kā gribētos. dzīve nav kā filma, tajā mēdz notikt neglītas lietas, lietas, kas nav tik skaistas kā tavā mīļākajā romantiskajā gabalā.

es sevi reizēm pieķeru pie domas, ka nespēju būt autentisks pret sevi. ka baidos paskatīties uz sevi situācijās, kas saistītas ar kaunu, neveiksmi, pazemojumu. tā vien šķiet, ka es savas domas radu jau tādā formātā, lai varētu tās atstāstīt citiem.

lai vai kā gribētos dzīvot sapņos un maldu tēlos, visi esam tikai cilvēki. visiem ir savi talanti, savi trūkumi, visi esam personības. un ne jau tas, ko tu pazīsti, cik prestižā skolā mācies vai kādas kurpes valkā, padara tevi unikālu. neatkārtojamu un īstu tevi padara tavas domas, jūtas un darbi.

hiphops arīdzan māca būt patiesiem pret sevi un neliekuļot, neizlikties. palikt mums pašiem, ejot cauri dzīves peripetijām. jo aiz visām teatrālajām grimasēm, dārgajām drēbēm un stāstiem, ko būvējam ap sevi, paliec tikai tu, cilvēks.

noklausies.

[1] no Rian van der Merwe raksta A Life Less Posted.

Photo

Sat, 09 Mar 2013 17:40:54 +0200

par to, kādēļ es neplānoju mācīties augstskolā

Sun, 03 Mar 2013 19:18:00 +0200

beidzot arī manā dzīvē ir pienācis tas brīdis, kad, gribot negribot, jāsāk domāt par savu nākotni, proti, jāmēģina saprast, kas ir tas, ko es vismaz tuvākajā laikā vēlos darīt. šī jautājuma šķetināšanā tālu ticis neesmu, taču pie vienas atbildes nonācis esmu - nākamgad mācības kādā augstākās izglītības iestādē es neturpināšu.

kādēļ par savu izvēli vēlos pastāstīt detalizētāk? ja negribi, neej. tevis paša izvēle - jūs teiktu, un jums būtu pilnīga taisnība. tomēr realitātē esmu saskāries ar, tā teikt, sava veida pretestību, neizpratni un pat mazliet nicinošu attieksmi gan no sabiedrības, gan vienaudžiem. uzskatu, ka sabiedrībā, ko mēs gribam saukt par atvērtu un rietumniecisku, šis jautājums joprojām ir visnotaļ problemātisks, kā arī pašreizējā politiskajā konjunktūrā diezgan aktuāls.

kā tu plāno pēc tam atrast darbu? ko par šo lēmumu domā tavi vecāki? ar ko tu nodarbosies studiju vietā? šie ir jautājumi, kurus man uzdod visbiežāk. jautājumi ir pilnīgi adekvāti, un uzskatu, ka man uz tiem jāspēj atbildēt. pieļauju, ka šie jautājumi ir gana būtiski arī daudziem citiem vidusskolēniem, tai skaitā tiem, kas augstskolā mācīties plāno.

pirms sāku argumentēt savu viedokli, vienosimies par divām lietām. pirmkārt, tas, ka es neplānoju studēt nākamgad, nenozīmē, ka es savā dzīvē nestudēšu vispār. ļoti iespējams, es to darīšu jau pēc diviem gadiem. otrkārt, šis ir tikai mans subjektīvais viedoklis, un es nekādā ziņā savu izvēli nevienam necenšos uzspiest.

x augstskola nav vienīgais veids, kā iegūt zināšanas

esmu par zināšanām. taču es neesmu liels pašreizējās izglītības sistēmas piekritējs. skola vai augstskola nav vienīgais veids, kā iegūt zināšanas. būtiskākais jautājums, uz kuru centos atbildēt, apsverot savu izvēli, bija - vai nestudējot es spēšu pilnveidoties un iegūt tikpat daudz un vēl vairāk zināšanu nekā studējot? es uzskatu, ka jā. zināšanas ir mums visapkārt. interneta laikmets mūs ir nodrošinājis ar vēl nepieredzētām iespējām, viss, kas tev nepieciešams, ir vēlme mācīties. man ir garš saraksts ar grāmatām, kuras gribu izlasīt, tikpat garš ar filmām, kuras gribu redzēt, un es zinu, ka tikai slinkums ir mans šķērslis jaunu prasmju apgūšanā.

atklāti sakot, es skolā nemācos. formālā izglītība mani smacē. visas gudrības, kuras mums liek iekalt no galvas, es turpinu norakstīt uz loģiskās domāšanas attīstīšanu, un tas, manuprāt, nav pareizi. un es neesmu tikai viens noklīdis nihilists, problēma ir daudz dziļāka. planšetdatoru ieviešana skolās un mācību materiālu digitalizācija to neatrisinās. šovasar piedalījos jauniešu apmaiņas projektā, kura viens no galvenajiem mērķiem bija neformālās izglītības popularizēšana. ideja ir ļoti vienkārša - jaunieši māca jauniešus, un zināšanas tiek iegūtas savstarpējas mijiedarbības rezultātā atšķirībā no klasiskā skolotājs/pārējie modeļa.

ir vērts apzināties, ka pastāv arī alternatīvas mūsu priekšstatam par izglītības sistēmu. brīvprātīgo darbs, jauniešu organizāciju projekti, workshopi, dažādi pasākumi, lekcijas, interneta forumi. ja cilvēks grib darboties, iespējas atrodas vienmēr.

x augstskola nav vienīgais veids, kā tikt līdz labi atalgotam amatam

man jautā, kā tad es pelnīšot naudu. jūtu, ka tie paši vienaudži skatās ar skepsi un smīkņā - gan jau tepat veikalā strādās par krāvēju. redziet, dažiem cilvēkiem par pārsteigumu, pareizais papīrs un kāpšana pa karjeras kāpnēm nav vienīgais veids, kā tikt pie ilgi kārotās turības un panākumiem. pirmo naudu 14 gadu vecumā nopelnīju internetā (patiesībā, nē, mana pirmā profesija bija tas pats sētnieks un tas notika jau 13 gadu vecumā). 17 gadu vecumā par savu ofisu uz kādu laiku varēju saukt vienu no lielākajiem tehnoloģiju inkubatoriem Latvijā, TechHub Riga, kurā strādā tādi uzņēmumi kā Infogr.am un Cobook (kas tie ir, lasi šeit)

ne visiem ir jāstrādā internetā un ne visiem ir jānodarbojas ar biznesu. taču paturiet prātā, ka ir nozares, kurās glīts papīrs un teicamas sekmes spēlē maznozīmīgu lomu un daudz būtiskāk ir tas, ko tu reāli spēj izdarīt.

x es nezinu, ko savā dzīvē gribu darīt

tomēr, laikam jau, tas vienkāršākais iemesls ir tāds, ka es nezinu, ko vēlos darīt ar savu dzīvi. kā Andrejs Grants, jautāts trīs teikumos pastāstīt par sevi, žurnālam ir (149. numurs) atbild “ka zinu viņu, bet nezinu, vai pazīstu”. laikam jau nauda un karjera manā dzīvē nav galvenais. laikam jau es vienkārši gribu plūst pa dzīvi un, iespējams, atstāt aiz sevis ko paliekošu. katram savs ceļš ejams, un tikai tu pats vari izvēlēties, kas tev ir labi. ja tev šķiet, ka rīkojies pareizi, tad tā arī ir. lai vai ko teiktu draugi, vecāki un sabiedrība.

brīdis, kad tu lem par savu nākotni, ir atbildīgs, taču neuztver to pārlieku nopietni. nebaidies kļūdīties. dari, eksperimentē, kļūdies, mēģini vēlreiz, gūsti panākumus.

p.s. iesaku izlasīt arī Vilhelma Meistera rakstu par šo pašu tēmu, kurš mani lielā mērā iedvesmoja izlikt savas domas uz papīra (pilnīgi virsrakstu nozagu).

Photo

Wed, 27 Feb 2013 19:31:03 +0200

Photo

Wed, 27 Feb 2013 19:22:54 +0200

Photo

Mon, 11 Feb 2013 17:41:17 +0200

Photo

Mon, 11 Feb 2013 17:31:00 +0200